Ģimenes svinības pie vīra radiniekiem man vienmēr ir bijušas kā staigāšana pa plānu ledu vai sarežģīts eksāmens, kuram nevar sagatavoties. Mana vīramāte, Skaidrīte, ir sieviete ar dzelzs raksturu un apbrīnojamām darbaspējām
Viņai virtuve nav tikai telpa ēst gatavošanai – tā ir svētnīca, kurā viņa valda ar pavārnīcu rokās, bet prasme uztaisīt perfektus kāpostu tīteņus vai izcilāko rasolu pilsētā viņas acīs ir līdzvērtīga doktora grādam kulinārijā. Viņa pie plīts ir pavadījusi pusi savas dzīves, un jāsaka godīgi, rezultāts allaž ir apžilbinošs – viss ir tik gards, ka mēli var norīt.
Es turpretī esmu mūsdienu sieviete, kura savu enerģiju atstāj darbā. Esmu auditore lielā Rīgas uzņēmumā, un manas dienas paiet skaitļos, atskaitēs un bezgalīgās sapulcēs. Mājās es burtiski ievelkos ap astoņiem vakarā, pārgurusi un vienīgais, par ko spēju domāt, ir silta duša. Mans kulinārais maksimums darba dienās ir cepta vista ar dārzeņiem vai vienkārša pasta ar pesto. Ātri, uzturvielām bagāti un ēdami, bet bez jebkādiem liekiem izskaistinājumiem vai stundām ilgas stāvēšanas pie katliem.
Sestdienā mēs visi kopā svinējām vīramāsas Litas trīsdesmito jubileju. Viņas mājīgajā dzīvoklī galds burtiski lūza no pašu gatavotiem gardumiem, kā jau tas pie Skaidrītes pieņemts. Tur bija viss: trīs veidu pašas izdomāti salāti, mēle želejā, mazie pīrādziņi ar speķi, kas vēl smaržoja pēc krāsns. Taču pasākuma galvenais akcents bija Skaidrītes slavenās, gandrīz caurspīdīgās pankūkas ar gaļu, ko viņa gatavoja pēc senas receptes, kas mantota no vecvecmāmiņas, kura savulaik kalpojusi muižas virtuvē.
Mēs sēdējām, baudījām atmosēru un tērzējām, kamēr sudraba dakšiņu šķindoņa fonā sacentās ar klusu džeza mūziku. Mans vīrs Juris šīs pankūkas baudīja ar tādu degsmi, it kā pēdējo reizi būtu ēdis pirms nedēļas, un viņa acis burtiski mirdzēja sajūsmā.
Sakošļājis kārtējo kumosu un ar salveti noslaucījis lūpas, viņš pašapmierināti atgāzās krēslā un skaļi, tā lai visa istaba dzird, paziņoja:
— Mammu, nu šī ir vienkārši dievīga māksla! Tā mīkla burtiski izkūst uz mēles.
Tad viņš lēnām pagriezās pret mani, joprojām saglabājot to pašu svētlaimīgo un nedaudz augstprātīgo sejas izteiksmi:
— Skaidrīte, nu tu arī pamēģini. Vai jūti to milzīgo atšķirību? Tev tās pankūkas mūždien sanāk biezas kā velteņa zole un pildījums tāds sauss, ka jādzer ūdens klāt. Mācies no manas mammas, kā pareizi jāgatavo, kamēr viņa vēl mums ir un rāda priekšzīmi. Citādi es drīz vispār aizmirsīšu, kā garšo kārtīgs mājas ēdiens.
Istabā iestājās griezīgs klusums. Sarunas apklusa kā pēc komandas. Viesi — tante Gita, jubilāre Lita ar vīru, tēvocis Valdis — pēkšņi kļuva ļoti aizņemti ar saviem šķīvjiem, it kā tur būtu ierakstītas dzīves lielākās gudrības. Man pēkšņi kļuva nepanesami karsti. Kumoss tās pašas “perfektās” pankūkas burtiski iesprūda un vairs negāja ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Tas nebija vienkārši neveikls joks vai piezīme – tas bija publisks aizrādījums tuvinieku priekšā. Juris savā vīrišķajā vientiesībā pat neaptvēra, cik nopietnus vārdus ir izspļāvis; viņa prātā tā bija tikai “nevainīga un konstruktīva kritika”, ko veicinājis pilnais vēders. Es jau biju sagatavojusies asai atbildei, gribēju viņu “nolikt pie vietas” ar kādu kodīgu sarkasmu vai, sliktākajā gadījumā, vienkārši piecelties un aiziet, bet tad telpu piepildīja mierīga, patiesi nosvērta, tomēr tērauda cieta vīramātes balss.
Skaidrīte lēnām nolika savus galda piederumus, rūpīgi noslaucīja lūpas un paskatījās uz dēlu pār briļļu rāmjiem ar skatienu, kas nepieļāva iebildumus.
— Jānīt, — viņa uzrunāja dēlu klusā, bet visiem dzirdamā balsī. — Bet vai tu maz spēj iedomāties, cikos man šorīt bija jāceļas, lai šīs pankūkas tev šobrīd “kustu mutē”?
Vīrs nedaudz apjuka un neveikli pamirkšķināja acis, saprotot, ka saruna uzņem negaidītu pavērsienu.
— Nu… droši vien diezgan agri, vai ne?
— Piecos no rīta, dēliņ. Piecos. Es trīs stundas bez pārtraukuma stāvēju pie sakarsētas plīts, lai izceptu šo kalnu ar simts pankūkām. Pēc tam vēl divas stundas es veltīju tam, lai pareizi samaltu gaļu, apceptu sīpoliņus un lēnām izsautētu pildījumu līdz ideālai konsistencei. Rezultātā — piecas stundas smaga darba uz kājām, vēl pirms diena vispār bija sākusies. Man, dēls, ir pensija. Es varu sev atļauties ziedot pusi dienas virtuvei, jo man vairs nav nekur jādzenas, man nav karjeras ambīciju vai termiņu.
Viņa ieturēja dramatisku pauzi, pārliecinoties, ka katrs viesis klausās, un tad turpināja:
— Bet tava sieva ceļas septiņos, skrien uz savu biroju, visu dienu ņemas ar sarežģītām bilancēm, risina citu cilvēku kļūdas, pacieš kaprīzus klientus un pārgurusi atgriežas mājās tajā laikā, kad parasti cilvēki jau guļ dīvānā pie televizora. Un par spīti tam visam, Juri, tev mājās katru vakaru uz galda ir silts ēdiens.
— Mammu, nu es jau negribēju neko sliktu, es pirms tam tikai salīdzināju… — Juris mēģināja iestarpināt, viņa ausis sāka krāsoties koši sarkanā tonī.
Skaidrīte pateica vēl daudz ko interesantāku, pēc kā Juris nespēja acis pacelt
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
